Veļu laika stāsti
Veļu laika stāsti #1
Man bija TĀ vecmāmiņa. Saucām par Memmīti. Viņa bija TĀ, kura pārcietusi karu, karā zaudējusi mīļo vīru. TĀ, kura apbērējusi divus no sešiem bērniem, septiņgadīgo Hedvigu sakoda traks suns, Laimons mira vien desmit dienu vecs. TĀ, kura mācījās visu darīt pati, uzturēt četrus bērnus, pārdzīvot zaudējumus un no jauna dzīvot. Atkal un atkal. Viņa bija sīksta un stiegraina, ar ciešu rokasspiedienu un nesalaužamu gribu. TĀ Memmīte adīja, auda un šuva, cepa, vārīja un sautēja - nekad mūžā vairs neesmu ēdusi tik gardas burkānu pankūkas, neviens cits mani nav cienājis ar cūkas kuņģa sacepumu. Un neviens man nav pasniedzis tik dārgu dāvanu - no sīkām niedrēm uzpītu gulbīti, kam galvā kronis.
SAKARĪBAS: Memmīte izaudzināja trīs dēlus un meitu, arī man šodien ir trīs dēli un meita.
Veļu laika stāsti # 2
Manā bērnības dienu mājā, pāri pļavai, dzīvoja Tantīte. Ik pēc pāris dienām mēs, māsas, devāmies pie viņas, lai aiznestu mammas doto pienu, maizi vai krējumu. Tantīte mūs sagaidīja, sasēdināja uz glīti saklātās gultas, iespieda katrai rokās ābolu, bumbieru vai medus maizi un sāka stāstīt. Par bērnību, par kokiem, par bitēm, skolu, karā zaudēto mīlestību, pļavas un mežmalas zālītēm, par dzeju, pasakām un teikām. Viņai piederēja foto albums ādas vākos, kur katru reizi kā pirmo reizi Tantīte rādīja savu dzīvi, kas sastingusi attēlos. Reiz Tantīte lika apsolīt, ka mēs viņu atcerēsimies. Jo šajā pasaulē vairs nebija neviena, kas par viņu atcerētos. Attēlā: mana dēla zīmējums "Tantīte bēdājas par mīļoto, kurš pazuda karā".
ŠODIEN: Es atceros Tantīti - Valiju Eglīti, kura dzīvoja Jāņukalnā. Visbiežāk - rudens ābolu laikā.
Veļu laika stāsti #3
Mans vecaistētis Osvalds nespēja izrunāt burtu f, jaunībā viņam tika veikta operācija, un lūpas kaktiņā bija liela iedobe. Viņš kāva cūkas, tīrīja aku, cepa kartupeļu pankūkas, zāģēja malku, veda savu sievu uz koncertiem, dāvāja viņai ziedus un bezgala lutināja. Un vēl - es joprojām nepazīstu nevienu, kurš būtu tik nesatricināmi mierīgs, pilns pacietības un gādības. DARBS bija tā valoda, kādā viņš runāja, saprata citus un mācīja mūs bērnus. Viņa sniegtā stabilā pamatu sajūta mani nepamet, lai kur arī es dotos. Manas mammas tētis bija, kā bāka, kas rāda gaismu, neatkarīgi no tā, kādas vētras sadzīves jūrā plosās.
Veļu laika stāsti #4
Veļu laika stāsti #5
Foto: Anna jaunībā.
Veļu laika stāsti #6
Simjūdis. Urguču diena. Veļu vakars.
Runā koki, dzirdu vēju, kādu lapu, kas bērza zaros aizķeras un krīt. Migla gulst uz koku galotnēm, akmens pakaušiem un smaržo pēc mitras zemes. Vēls ābols paslēpies starp kļavlapām un sūnām. Paceļu acis, un tur stāv Viņi. Ietinušies miglas mēteļos, pelēkām acīm skatās, un pelēkus vārdus tie runā. Taču silti paliek, jo kaut kur dziļi es katru no viņiem pazīstu. Tie manējie. Veļi. Eju mājās, atstāju drusku paēst, drusku padzert un uguni, kur sasildīties.Atceries par visiem, kuri bijuši pirms Tevis. Cik DAUDZ no mums katra ir atkarīgs - kā būt, kā nebūt.
Nav komentāru
Komentēt
Pirkumu grozs
Pirkumu grozs ir tukšs.